Atbraucām mēs, kā jau tika minēts, agrā rītā, pēc 31 stundas ceļā. Pats par sevi saprotams, nolēmām nosnausties, pirms mesties varoņdarbos.
Braucu (es) lūk, šādi, pārējie mazliet citādāk (skat. zemāk, kāpēc)
Montenegro day 2
EveryTrail - Atrodi maršrutu kartes Kalifornijai un ne tikai
Māja tumsā
Ievācamies
Ap māju soliņi, un mūsu saimnieki, kuri pa dienu strādāja uz lauka, aktīvi tos izmantoja pusdienošanai, ar neatņemamu alus kausu vai rakijas glāzīti.
Lūk, apmēram šādi
Aust gaisma
Kopskats uz dzīvojamo kompleksu: “Vilka krēpes”
Māja, jāsaka, bija ar visām ērtībām: 4 tualetes, 3 vannas istabas, televizors un pat nestrādājošs kompis ar nestrādājošu internetu.
Interesanti, ka mājas hallē mūs gaidīja vesels plaukts ar populārām grāmatām lasīšanai/iepazīšanai: serbohorvātu un angļu valodās, bet ceļveži tur bija pat krievu valodā. Pēdējos lasīt iepriekš nedrīkst, var tikai nopirkt.
Blakus atrodas Svētā erceņģeļa Mihaela klosteris, ja nemeloju
Sākumā – velosipēdu salikšana
Pirmā ķibele atgadījās vēl pirms izbraukšanas
Transportēšanas laikā Oļegam saplīsa gredzens, kas fiksē sēdekļa stuti. Bet viņš nepadevās un nofiksēja stuti ar priekšējo pārslēdzēju. Tā arī nobraukāja visu nedēļu, nostrādāja lieliski. Oļegs – mūsu prezidents un vadonis, tūristu kluba “Sniegpulkstenītis” vadītājs, brauciena organizators. Skarba rakstura, ass uz mēles, brauc tā, it kā viņam pakaļ dzītos tūkstoš velnu.
Pēc tam – brokastis
Kur gaļa? Kāpēc porcija ir tik maza? Pieprasu banketa turpinājumu!
“Tā jau ir daudz labāk”, nodomāja Dūmers, rijot iekšā trešo ievārījuma burku
Izbraucam
Pirmajā dienā, pašsaprotami, tālu un sarežģīti nolēmām nebraukt, kādus 40 kilometrus pa apkārtni. Bet īstenība, kā zināms, pasniedz pārsteigumus: kartē atzīmētās taciņas vietām pat nevarēja par tādām nosaukt, un dažkārt to vietā stāvā nogāzē pat vijās biezi saauguši krūmāji.
Brikšņi dzeloņaini, leņķis stāvs, karstums piešķir papildu fanu
Šī ir Vija, Oļega sieva, stipra meitene no laukiem, paralēli arī ekoloģe, rūpējas par dzimtā novada dabu. Šis Vijai bija pirmais, un uzreiz arī ārkārtīgi nopietns šāda plāna brauciens, un mēs visi noliecam galvas viņas drosmes un izturības priekšā. Kāpēc tik patētiski – uzzināsiet nākamajā sērijā.
Dažreiz tūristiem nākas nesmādēt privātīpašuma robežu pārkāpšanu
Bet ne uz tiem uzrāvās! Uzkārpījāmies, neskatoties uz riepu pārduršanām uz ellīgiem dzelkšņiem
Pirmais caurums, bet nebūt ne pēdējais
Pie pirmās izdevības Dūmers mēra vietējo ūdenstilpju temperatūru ar pašu jutīgāko mērinstrumentu – savu ķermeni
Ainavas pastorāli kalnainas
Andrejs uzņēma augsti māksliniecisku foto stilā “Pat apspiestībā skaistums atradīs savu ceļu”
Sastopami arī šādi zvēriņi
Uzreiz redzams, valsts pieder pie komunisma lietai līdzi jūtošajām
Neizgulēšanās dēļ man vienmēr grūti funkcionēt, bet kaut kā galā tiku
Lai gan nebūt ne vienmēr
No kalniem kūstošā sniega dēļ tek strautiņi, kas dažādo ainavu un piešķir ciklokrosa elementu mūsu MTB izbraucieniem
Iebraucām strupceļā, ilgstošas pārrunas ar vietējo noskaidroja, ka tālāk ceļa nav. Nekāda.
Te man atgadījās ķibele: es uzdūros uz tā paša bēdīgi slavenā dzelkšņa, taču rezerves kamera man bija slikta un drīz vien arī nolaida garu. “Nav lemts”, es nodomāju, jo man ir 28 collu riteņi, un biedri nevarēja man aizdot rezerves kameru. Nācās mierīgi tipināt mājup 6 km karstumā un vilkt sev līdzi riteni, kas pagaidām bija pārvērties par bezjēdzīgu metāla čupu.
Nepriecīga perspektīva, bet ko padarīsi
Tā nu es tipināju uz mājām un priecājos par aitām
Sastopami arī zirgi, bet aitu ir krietni vairāk
Ekspedīcija tikmēr devās tālāk, un nokļuva līdz tam pašam bēdīgi slavenajam sniegam, par kuru periodiski izcēlās sarunas. Lieta tāda, ka mēs aizbraucām uz Melnkalni pamazliet par agru, maijā, un šajā laikā no kilometra, pusotra un lielākā augstumā pilnīgi var būt sastopami blīva, netīra sniega krājumi.
Ko mēs arī novērojam.
“Cik viegli un patīkami vizināties pa kalniem” domā Visla
Visla – klusējošs un mierīgs kā zilonis. Ietilpst gliemežu komandā, kuras kapteinis, kā zināt, ir Dūmers. Visla ir nomaskējies Latvijas Republikas pretizlūkošanas aģents, jo pasaulīgajā dzīvē viņš ir pazīstams ar vārdu Vladislavs Sokolovs, bet viņš turklāt ir tas visīstākais latvietis. Kā jau ar pretizlūku pieklājas, vairāk man par viņu nekas nav zināms, neskaitot to maznozīmīgo faktu, ka Melnkalnē viņš nepirka cigaretes un tādā veidā atmeta smēķēšanu.
Ainavas vēl neaizrauj elpu, bet jau liek elpot nevienmērīgi
Man pirmā diena beidzās ar to, ka es to nogulēju. Bet Andrejam viss sanāca daudz sliktāk – jau gandrīz ceļa beigās viņš kaut kādā dīvainā veidā atsitās ar priekšējo riteni pret ceļu, kā rezultātā tas izliecās bezgalības zīmes formā. Tas viņu iedzina dziļā šokā, jo bez viena riteņa braukt ar divriteņu velosipēdu nav iespējams, bet ar uniciklu viņš braukt nemāk.
Ar ko tas viss beidzās, lasiet nākamajā sērijā.